11.-12.08.2012. īss pārgājiens - Ķemeri -Zaļā kāpa - Sloka

   Pagājušo vasaru ar draudzeni sanāca lielisks pārgājiens/pārbrauciens pa Kurzemes skaistajām pilsētām, tāpēc šovasar uz ātru roku nolēmām, ka kaut kur obligāti dosimies... Kad beidzot uzzinājām,ka pēc dažām dienām būs brīvs abām, sarunājām, ka dosimies kaut kur, sākot no Ķemeriem. Tā pievienojās trešā draudzene un devāmies ceļā trīs draudzenes nezinot, kur tālāk dosimies...
   Pirmais mērķis - Sloka, ar vilcienu, protams, sasniedzām jau no rīta. Pilsētu izstaigājām krustus šķērsus. Pabijām uz dullo dažādās tūristu vietās un ne-tūristu vietās... Secinājums viens - Ķemeros ir pārsteidzoši daudz māju, ēku, vietu, kuras ir pamestas jau ilgāku laiku... Protams, laiks un dažādi postījumi šīs vietas ir ļoti nesaudzējušas, diemžēl...
   Kad jau bija aplūkoti Ķemeri krustu šķērsu nonācām pie meža mājas vai citiem zināmāks būs kā "Jautrais ods". Šeit atrodās info cents, kurā mūs ieraudzīdams puisis, kas tur strādāja, priecīgi paskatījās uz mums un noteica, ka neizskatamies pēc parastām tūristēm, tāpēc ieteica mums doties uz Zaļo kāpu.../piebildīšu, ka tāds maršruts oficiāli vēl nav izstrādāts!/ Jā, trīs meitenēm.. Vienīgais, puisis kā mācēja - virzienu uz kurieni jāiet mums apmēram pastāstīja, bet pārējais jau mūsu rokās... Tātad, cik ilgi viss notiksies, kā notiksies - mēs neko nezinājām... Tikai, ja atradīsim šo vietu un pareizi iesim, kādreiz nokļūsim Lapmežciemā, kur arī plānojām nakšņot, protams, vēl nezinājām kur tieši...
   Bet, visām bija entuziasms rokās un sparīgi devāmies meklēt šo brīnumu - Zaļo kāpu! Lai arī viss sākās diezgan traki - itkā mežā ejam iekšā, norāžu, protams, nav, bet cerība mājo... Kad jau ilgs laiks iets pa taciņu (katru reizi izvēloties kādu no virzieniem, jo taka visu laiku dalījās dažādos virzienos), mēs satikām ogotājus, kuriem prasot, vai Zaļā kāpa ir šeit kaut kur, cilvēki nemācēja atbildēt... Vēlāk satikām vēl kādus cilvēkus, kuri mācēja atbildēt, ka ejam pareizi. Prieks neviltots... uz īsu brīdi, jo ceļš, atkal un atkal, dalījās... Bet mēs spītīgas, un sparīgi gājām un ieraudzījām ceļa galā kalnu /tāda sajūta bija!/ - tas bija neaprakstāmi, jo sakot, ka zaļā kāpa, nekad, nevarēju iedomāties, ka tas varētu būt kalns, bet tajā uzkāpot uz abām pusēm ir brīžiem meži, brīžiem purvi. Viss ir tik ideāls un neparasts. Tajā brīdī likās, ka tagad jau viss būs labi, jo esam uz zaļās kāpas, pēc puiša vārdiem mums tikai vajag turēties uz viņas... Protams, ceļi gāja dažādi, un pēc kāpas jau bija mežu meži un mēs trīs meitenes... Purvi, meži mijās, brīžiem palika pavisam tumši meži un tad atkal skaisti, un tā sajūta, ka nav nejausmas, kur tu atrodies, tikai ej un ej... Lai vai kā un pēc cik stundām, bet mēs nonācām pie ceļa, kur varēja redzēt jau elektrības vadus, kas nozīmēja tuvumā civilizāciju!!! Mēs bijām jau diezgan netālu no Antiņciema, par ko mūsu prieks bija neizmērojams, jo atlikuši bija ~6 km līdz Lapmežciemam... Protams, šie kilometri likās ļoti gari un ilgi, jo tie bija pa grants ceļu, kur stiepās ezers abās pusēs vai meži... Laiks bija pasakains, ar visu to, ka pašās beigās uznāca mazs lietutiņš...
   Lapmežciemā atradām kempingu, kurā bijām vienīgās nakšņotājas. Mums "piederēja" visa teritorija un nogurums. Bet, tā bija lieliska diena... Kalām plānus jau par nākošo dienu, kur un kā dosimies, bet plāni nākošajā rītā izmainījās... Mēs sapratām, ka otrs virziens būs pareizāks, tā mēs devāmies gar jūru uz Kauguru pusi, līdz Slokas stacijai... Pasakains laiks, Bigauņciema mols un kārtīga pastaiga!
   Ceļojums beidzās Slokas stacijā un sajūta bija pasakaina, jo ceļojums, lai gan nebija ilgs, bija tiešām skaists lieliskā kompānijā!
 

Aptuvenais mūsu veiktais ceļš...  Sarkanais aplītis pa kreisi - sākums,  Oranžais aplītis, kur mums pasaka, ka jāiet uz Zaļo kāpu , sarkanais pa labi - beigas. Kopā tie varētu būt mazliet vairāk par 20 km. 

Sākām savu ceļojumu šeit.

Dažāda arhitektūra, dažāda vecuma mājas.

Daudz pamestu ēku...

Ķemeri "Mīlestības saliņa"

Mīlestības saliņa, gluži kā citi apskates objekti ir ļoti cietuši un prasīt prasās peč atjaunošanas!

Arī šādi skati bija mūsu ceļā.

Ūdenstornis.

Sēravotu paviljons "Ķirzaciņa"

Statuja "Tautu deja"

Ķemeru luterāņu baznīca.

Šeit mūs laipni aicināja iekšā, lai apskatamies.
Bet tur, kā mūzikas skolā meitenītei mācīja spēlēt klavieres.
Domāju diezgan skaisti tādā vietā spēlēt, kur nu vēl mācīties. 

 Ceļš uz Zaļo kāpu!!!

Ceļi cauri mežiem vijās līdz...

...Pamanījām ceļa galā kalnu... Dzīvē izskatījās tiešām iespaidīgi!!!

Un viens no skatiem lejā no šīs kāpas... Zaļās!!! 

Protams purvs paliek purvs, un arī šādi ceļa posmi ir jāpārvar... 

Citā vietā skats no lejas uz Zaļo kāpu. Tiešām brīnišķīgi!

 Nākošā diena.

Vienu Lapmežciema māju bija apsēduši ļoti daudz baloži. Izskatījās visai amizanti, jo nekur citur šie putni tā nelidinājās, tikai tur sēdēja uz jumta - ļoti daudz baložu!

Un tad ceļš mums turpinājās gar jūru līdz pat Kauguriem.

Bigauņciema mols. Dzīvē tas tiešām ir kaut kas lielisks. Noteikti saulrietā vai saullēktā izskatās vēl perfektāk. 

Un beigu stacija - Sloka. 

   Varbūt amizanti skanēs, bet, kad sākām iet Kauguros iekšā no jūras, sievietei pajautājām kāds būtu īsākais ceļš uz Slokas staciju, un viņa nošokējās un atbildēja, lai meklējam mikriņu, kas kursē uz to pusi...
   Lielisks pārgājiens, daudz daudz Latvijas dabas - it īpaši daudz mežu un purvu. ļoti zaļi un skaisti!